Nomaļajā Ukrainas ciematā Starazburivkā, kur oficiālās policijas pārstāvji iegriežas reti, ciema priekšnieks ir atradis iedarbīgu veidu, kā cīnīties ar nekārtībām. Viņš izraudzījies un iecēlis par šerifiem divus vīrus – gudrāko un stiprāko apkaimē. Bruņojušies ar spožiem žetoniem un sagrabējušu žiguli, vietējie varoņi Viktors un Volodja traucas uz kārtējo izsaukumu. Kādam nozagtas divas pīles, sievietei uzbrūk anakonda, pa ielu klīst vīrs ar cirvi. Ciema priekšnieks nesatricināmā ticībā labajam ir gatavs dot iespēju katram – arī bezpajumtniekam Koļam, kurš reizēm ēd kaimiņu suņus, bet ir stingri apņēmies kļūt par kārtīgu cilvēku. Arī šerifi uzticīgi dara visu, kas darāms – rok kapus, iztīra skursteni, izšķir strīdus un pat sadzer ar kaimiņiem. Ierasto kārtību iztraucē ziņas par karu pierobežā un netālajā Krimā.

Pirmo reizi satiekot šī ciema priekšsēdētāju un šerifus, es biju sajūsmā: valstī, kurā valda korupcija, kur atbildīgās iestādes haltūrē un policija neierodas, kad vajag, ļaudis nevis žēlojās, bet bija atraduši alternatīvu veidu, kā sakārtot savu dzīvi. Es nekavējoties sāku sekot viņiem ar kameru un atklāju pilnīgi citu pasauli ar savu morāli, ticību un bailēm, reizēm absurdu, bet ļoti cilvēcīgu.

Tad es sapratu, ka dzīve ciematā ir paradoksu pilna, taču tā kaut kādā savā, mazākā, mērogā spoguļo visas norises valstī. Ciematā dzīvo prokrieviski noskaņots separātists, kurš cenšas gāzt mēru un pārņemt varu. Ciema iedzīvotāji baidās no kara, bet aicina vietējos stāties armijā. Viņi apvienojas, lai vāktu pārtiku un drēbes Ukrainas armijas vajadzībām. Viņi cenšas savā veidā tikt galā ar jauno realitāti, kā to tagad dara visi ukraiņi.

Sekojot nesenajiem politiskajiem notikumiem Ukrainā un šerifu personiskajiem stāstiem, esmu radījis godīgu filmu. Es to gribētu saukt par traģisku dokumentālu komēdiju.

Romans Bondarčuks